Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas diena

Lai Latvija varētu sekmīgi attīstīties, viens no būtiskiem uzdevumiem bija panākt, lai jaunā valsts tiktu starptautiski atzīta - iegūt valsts de iure statusu: tikai tā valsts, kuru atzīst citas valstis, tiek uzskatīta par likumīgu. Pēc vairāk nekā divus gadus ilgiem pūliņiem pārliecināt Rietumu lielvalstis, kas rēķinājās ar lielinieku režīma krišanu un cariskās Krievijas atjaunošanos, Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26. janvārī bija milzīga diplomātiska uzvara, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma. Kā pirmās šo faktu ar atpakaļejošu datumu izdarīja Polija un Somija, bet kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV - tas notika 1922. gada 28. jūlijā, turklāt ASV deklarācijā tika norādīts, ka ASV atzīst pastāvošo valdību, nevis valsti. Līdz 1922. gada beigām Latviju de iure bija atzinušas 28 valstis, bet visā starpkaru periodā - 42 valstis.

Šis statuss mūsu valstij izrādījās nozīmīgs, zaudējot neatkarību un pēc pusgadsimta vēlreiz to atgūstot. 1940. gadā pēc okupācijas un tai sekojošās aneksijas no PSRS puses Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču no starptautisko tiesību viedokļa Latvija joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Vairākuma demokrātisko valstu piekoptā tā sauktā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika kalpoja par tiesisko pamatu Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā.